Cilvēktiesībām ir jābūt demokrātijas pamatā. Daudziem šis apgalvojums šķiet pašsaprotams, bet arvien biežāk Eiropā var redzēt spēkus, kuri uzskata, ka demokrātija - tas nozīmē tikai iegūt uzvaru vēlēšanās un pēc tām realizēt vēlētāju atbalstītus uzskatus un aktivitātes. Viņu izpratnē demokrātija ir kaut kas līdzīgs 'vairākuma diktatūrai'.
Jā, valdībai ir jāpārstāv vairākuma intereses, kas tiek paustas regulārās, brīvās un godīgās vēlēšanās, tomēr šīs interesēm ir jābūt pakļautām tiesiskumam un cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem. Ir vairākas lietas, kuras valdība nedrīkst pieļaut, pat, ja lielākā daļa vēlētāju tās atbalsta, piemēram, piespriest nāves sodu, apcietināt kādu viņa politiskās pārliecības dēļ, ierobežot cilvēku tiesības brīvi tikties un izteikt savu viedokli, diskriminēt kādu viņa dzimuma, rases, etniskās piederības, reliģijas vai seksuālās orientācijas dēļ.
Izprotot demokrātijas dziļāko būtību, kļūst skaidrs, ka šis ir sarežģīts laiks gan Eiropā, gan ASV. Spēja ievērot cilvēktiesības lielā mērā ir atkarīga no sabiedrības atbalsta. Tomēr šobrīd vairāk, nekā pēdējo desmitgažu laikā cilvēki apšauba fundamentālos cilvēktiesību principus.
Arvien pieaugošās neiecietības cēloņi ir viegli saskatāmi. Šobrīd ir ekonomiskās nedrošības laiks; daudziem cilvēkiem liekas, ka viņi ir nonākuši finansiāli sarežģītā situācijā. Šis ir arī fiziskās nedrošības laiks – daudzas dzīvības tika dzēstas brīdī, kad cilvēki vakarā baudīja koncertu Parīzes koncertzālē, skatījās uguņošanu Nicā, vai Briseles lidostā gaidīja savu lidojumu. Visbeidzot, šis ir arī laiks, kad vairs neesam droši, ka spēsim saglabāt savu kultūru, jo lielais imigrantu pieplūdums izraisa bailes par nacionālās vai Eiropas identitātes zaudēšanu.
Tādos brīžos parādās tendence norobežoties, censties turēties kopā ar tiem, kuri šķiet mums vislīdzīgākie un aizvērt durvis citiem. Šis instinkts nodrošina platformu naida un neiecietības balsīm, kuras atskan arvien biežāk. Diemžēl daudzi politiķi izmanto šīs bailes, lai gūtu sev politisko labumu.
Ņemot vērā iepriekšminēto, varētu domāt, ka mēreni noskaņotie politiskie līderi iedarbinās trauksmes signālu - pretosies demagoģijai, kā arī apliecinās cilvēktiesību un liberālo vērtību
prioritātes mūsu demokrātijā.
Tomēr tā rīkojas tikai nedaudzi. Daži līderi vienkārši paliek maliņā, cerēdami, ka naida vēji norims un, ka klusēšana kaut kādā veidā palīdzēs gūt uzvaru debatēs. Citi cenšas demagogus uzveikt, tiecoties viņiem līdzināties - akceptējot ksenfobiskus politikas virzienus un lietojot attiecīgos atslēgas vārdus naivā cerībā, ka leģitimizējot ekstrēmistu uzskatus, būs iespēja piesaistīt viņu atbalstītājus.
Ir arī vērā ņemami izņēmumi. Angela Merkele, Džastins Trudo un Aleksis Ciprs ir izteikuši pozitīvus komentārus par bēgļiem. Tomēr pārāk maz politisko līderu pretojas spiedienam, nemaz nerunājot par aktīvu liberālās demokrātijas vērtību atbalstu.
Tas ir nepieciešams: ne tikai aizstāvot principus – paskaidrojot, ka neiecietība un demonizācija nav pareizais virziens, bet arī pragmatiski – parādot, ka populistu plāns nav brīnumlīdzeklis visu
problēmu risināšanai, tieši otrādi, tas var tikai pasliktināt situāciju.
Piemēram, ja vēlamies integrēt imigrantu grupas mūsu sabiedrībā, samazināt radikalizāciju un veicināt sabiedrības un policijas sadarbību, ir svarīgi paskaidrot, ka islamofobijas atbalsts ir pats
sliktākais virziens, kurā mēs varētu iet. Patiesībā ISIS nevarētu izgudrot labāku vervēšanas metodi vai darbības plānu par to, kādu piedāvā populistu islamofobija.
Mums sev ir jāuzdod būtiskus jautājumus attiecībā uz plāniem upurēt cilvēktiesības terorisma apkarošanas vārdā. Vai tiešām Francijā ir nepieciešams nepārtraukti atjaunot ārkārtas situācijas brīdinājumu, kamēr novājināto aizsardzības mehānismu dēļ policija vēršas pret iedzīvotājiem? Kāpēc mēs tik labprātīgi pieņemam masveida uzraudzību, un vienlaicīgi ieguldām tik nožēlojami maz līdzekļu zināmu aizdomās turamu personu mērķtiecīgā uzraudzībā? Pakāpeniski graut cilvēktiesību principus, kā izrādās, ir vieglāk, nekā nodrošināt tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību vai informācijas apmaiņu, kas sniedzas pāri valstu robežām.
Protams, es necenšos apgalvot, ka ar mūsu demokrātiju viss ir vislabākajā kārtībā. Populistu negatīvajai reakcijai vajadzētu mūs brīdināt par reālām problēmām, kuras nepieciešams risināt: mūsu neveiksmes integrējot daudzos imigrantus mūsu sabiedrībās, pārmērīga naudas ietekme politikā, negodīga nodokļu sistēma, tendence starptautiskajā tirdzniecībā uzņēmumu vajadzības uzskatīt par prioritārām attiecībā pret darba ņēmēju tiesībām un vides aizsardzību, Eiropas Savienības disfunkcija un dalīšanās tās iekšienē.
Efektīva rīcība pret populismu – tā ir cīņa ar reālām, populistu izvirzītām problēmām, tajā pašā laikā neļaujot viņiem apšaubīt mūsu vērtības. Mums vajadzētu iedvesmoties no neskaitāmajiem vienkāršajiem Eiropas iedzīvotājiem, kuri laipni izturējušies pret bēgļiem.
Šis nav laiks, kad paslēpt galvu smiltīs. Demokrātisko principu un institūciju apdraudējums neizzudīs pats no sevis. Mums visiem skaļi un publiski ir jāaizstāv demokrātijas pamatizpratne, iestājoties par tiesībām un vērtībām, kas stiprina mūsu sabiedrību.